20. gs. 80. gados Berts Hellingers, strādājot ar dažādām iepriekš atklātām, telpiskās vizualizācijas metodēm, piemēram, “ģimenes skulptūru” (family sculpting), izstrādāja pašreizējās ģimenes sistēmisko sakārtojumu metodes pamatu. Savā darbā Hellingers guva arī jaunu, fundamentālu izpratni par saikni starp slimību izcelsmi un kontekstu, kādā tas noticis. Viņš novēroja plašas un daudzveidīgas ģimenes dinamikas un samezglojumus jeb entaglements – bieži vien tādus, kas tiek pārnesti no paaudzes paaudzē, ierobežo dzīves potenciālu un veicina/nostiprina saslimšanu simptomus. (Hausners, S.)

Par saikni, kas pastāv starp veselību un zināmu kārtību organismā, runā tradicionālā ķīniešu medicīna, Senās Grieķijas šķidrumu līdzsvara teorijas, saskaņā ar kurām slimība nav nekas cits kā izjaukta kārtība. Līdzīgi kā savā teorijā to apraksta Berts Hellingers. Ģimenes sistēmisko sakārtojumu darbs nozīmē meklēt dziļāk un saskatīt kā trauma no iepriekšējām paaudzēm turpina ietekmēt arī pēcnācējus un nākamās paaudzes, jo ikviens cilvēks ir saistīts ar visiem, kas pieder ģimenei un dzimtai un to ietekmē autoratīvs spēks – ģimenes sirdsapziņa, kā to dēvēja Hellingers. Tā veido saites starp visiem ģimenes sistēmas elementiem, atbild par došanas un ņemšanas līdzsvara ievērošanu, kārtības principu ievērošanu. Viens no šādiem principiem nosaka, ka ikvienam, kas pieder ģimenes sistēmai, ir tiesības tai piederēt, ieskaitot tos, kas ir miruši, kam ir bijusi būtiska negatīva vai pozitīva ietekme uz dzimtu, varmākas un upuri. Visi šie cilvēki veido dzimtas kopīgo likteni. Ja kāds no šiem cilvēkiem tiek apzināti izslēgts, neievērots vai aizmirsts, ģimenes sirdsapziņa nodrošinās, ka kāds cits, parasti nākamajās paaudzēs, neapzināti identificēsies ar izslēgto ģimenes locekli. Tāpat būtiska ir cilvēka atrašanās vieta ģimenes hierarhijā atkarībā no laika, kad ģimenes loceklis šajā ģimenē ir ienācis. Vecāki vienmēr izvietojas augstāk par bērniem, pirmdzimtais atrodas augstāk par nākamo bērnu utt. Prioritāra ir nesenāk izveidotā ģimene un aiz tās izvietojas agrāk veidotās ģimenes. Arī tad, ja šī jaunā ģimenes sistēma izveidojas ar bērna piedzimšanu ārlaulības attiecībās. Ja kāda ģimenes vai dzimtas locekļa darbība vai attieksme izjauc vai pārkāpj kādu pamata kārtības noteikumu (Orders of Love), tas var veicināt veselības problēmu attīstību.

Ģimenes sistēmiskā sakārtojuma laikā sākotnēji lūdzot klientam/pacientam aprakstīt risināmo problēmu, ir iespējams apjaust arī viņa vai viņas gatavību pieņemt un risināt šo situāciju un ir iespējams noskaidrot arī faktorus, kas, iespējams, ir veicinājis sūdzību/ problēmas attīstību. Norādes par to, kas varētu atrisināt problēmātiskās dinamikas ierasti sakārtojuma laikā nāk no aizvietotājiem, kas visvairāk reaģē uz slimības aizvietotāju. Ir iespējams, ka sakārtojumā simptomi atspoguļo cilvēka mēģinājumus uzturēt saikni ar izslēgtu ģimenes locekli. Klients/pacients joprojām jūtas saistīts ar to, kamēr citi ģimenes locekļi novēršas noliedzot atzīšanu šai personai. Kad klienti/pacienti ģimenes sistēmiskā sakārtojuma laikā novieto slimības vai simptomu aizvietotāju attiecībā pret sevi vai savu ģimeni, šī saistība, kas ierasti pastāv bez klienta paša apzināšanās, bieži tiek atklāta. Cilvēki, kuri darbojas kā aizvietotāji abstraktiem elementiem, piemēram, slimībai vai simptomiem, bieži izjūt emocijas un reaģē tā, it kā viņi būtu faktiski aizstājēji izslēgtajiem ģimenes locekļiem. Ja pacients dod tiem piemērotu vietu, rādot pienācīgu cieņu, slimības vai simptomu pārstāvji var justies lieki, nevēlami vai vienkārši vēlēties atstāt sakārtojumu. Tas liecina, ka ģimenes sistēmā ir atjaunots līdzsvars un kārtība, un tas var būt pietiekami, lai klients/pacients apjaustu sev pieejamos iekšējos resursus atlabšanai, aktīvai līdzdalībai nozīmētajā ārstniecības procesā.

Pamatā jebkurš jautājums var tikt izskatīts ģimenes sistēmiskā sakārtojuma laikā, un tas vedina indivīdu un viņa dzimtas sistēmu attīstības virzienā, tomēr galvenais uzdevums izmantojot Hellingera metodi veselības problēmu risināšanā, ir saprast vai ģimenes sistēmiskā sakārtojuma metode patiešām palīdz saprast iespējamos slimības cēloņus ģimenes sistēmas aspektā.

Berts Hellingers ir teicis, ka dažreiz cilvēkam, kas cieš no kādas konkrētas veselības problēmas, ir vieglāk to paciest nekā atrisināt (pastāvot sekundārajam ieguvumam). Un tas ir viens no iemesliem, manuprāt, kāpēc līdzīgi alternatīvās medicīnas speciālistiem, ģimenes sistēmisko sakārtojumu vadītāji neuzlūko uz slimību kā problēmu. Katrā slimībā ir savs mērķis un tā atspoguļo mēģinājumus atrast risinājumu konkrētā situācijā. Sakārtojumu vadītājs koncentrējas uz paslēptajām dinamikām un ietekmējošajām spēkiem, kas, iespējams, ir veicinājuši saslimšanu.

Arī savā līdzšinējā pieredzē kā fizioterapeitam, es esmu vērsusi savu uzmanību uz pacienta sūdzību cēloņa atrašanu nevis tikai simptomu ārstēšanu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es nolēmu apgūt sistēmisko sakārtojumu metodi. Pietiekami bieži es saskāros ar situācijām, kad klīniskā atradne, kas ietver gan strukturālas izmaiņas vai gluži pretēji - to neesamība, gan objektīvs novērtējums, neatbilst pacienta sūdzībām vai nav novērojama objektīva korelācija jeb sasaiste starp to. Šie novērojumi mani mudināja aplūkot pacienta sūdzības no citas perspektīvas. Konservatīvās medicīnas izmantojums un vajadzības gadījumā ģimenes sistēmisko sakārtojumu jeb Hellingera metodes izmantojums, manuprāt, aplūko un risina klientu un pacientu problēmas pilnīgāk, jēgpilnāk. Turklāt līdzīgi kā fizioterapija, arī ģimenes sistēmisko sakārtojumu metode bez paša klienta/ pacienta līdzestības, aktīvas rīcības, nenodrošina "laimīgas beigas" - apjaušot problēmu cēloni, aktīva cēloņa risināšana ir klienta/ pacienta atbildība.

* Šī metode Latvijā nav validēta kā ārstniecības metode.